Nu jau Latvijā lielu popularitāti ieguvusi Valguma pasaules baskāju taka, uz kuru dodas gandrīz katrs, kam patīk šad tad novilkt kurpes. Mans bērns, kurš kurpes novilka pavasarī, ir liels baskāju takas cienītājs, jo tā esot masāžiņa par velti (tas nekas, ka biļetes jāpērk). Būvējām viņam māju kokā un Eduards paprasīja, vai viņam pie mājas varētu būt baskāju taka. Un man nebija neviena argumenta, kāpēc nē. Tad nu, lūk, kas mums sanāca.
Mūsu baskāju taka ir apmēram 15 m gara, un sastāv no 9 posmiem, kuri visi kā viens izvietoti rindiņā pusaplī apkārt Eduarda mājai kokā.
Posmos izvietojām dažādus dabīgus segumus, kādi bez īpašām pūlēm bija mājās "sadabūjami":
- Priežu čiekuri - tā kā dzīvojam priežu mežā, šis posms bija tikai jāsalasa pa dārzu. Vēl viens labums šai takai, tagad ir, kur likt visus dārzā nokritušos čiekurus :) Šis ir duāls posms, atkarībā no laikapstākļiem. Ja lijis, čiekuri aizvērušies un pirmais takas posms ir viegli izejams. Bet ja kādu laiciņu valdījis sausums, čiekuri visi vaļā un ar savām asajām malām liek pārvērtēt spējas.
- Mazi dažādu krāsu akmentiņi - parasti dabūjami grants karjerā, bet mums stāvēja čupa, kuru izmantojām maliņā ap māju.
- Lielāki dažādu krāsu akmeņi - arī dabūjami grants karjerā, bet mums atvesti dobju izveidei. Kas to būtu domājis, ka lielāki akmeņi ir pat grūtāki pēdām, kā smalkie?
- Lieli balti oļi - kā par laimi, četri maisi ar šādiem akmeņiem mums stāvēja pagrabā neizmantoti. Oriģināli domāti pirts krāsnij, bet nav īsti piemēroti šim mērķim, tad nu tagad būs masažieri pēdām.
- Vidēja rupjuma priežu mizu mulča - kuram gan dārzā netiek pielietota mulča? Lielajās dobēs mums ir tieši šī vidējā izmēra mulča, viens neiztērēts 80l pusmaiss nonāca šajā takas posmā. Pēc oļu posma iegremdējam pēdas mīkstajā mulčā.
- Koka ripiņas - Vienkārši šķērseniski sazāģēti koka baļķīši. Mums palika pēc smilšu kastes malas nojaukšanas, jo smilšukastei tagad jauns izskats. Viens no vismaigākajiem takas posmiem.
- Smalka grants vai rupja smilts - nezinu, kad šie abi termini nomaina viens otru; no bruģēšanas palikusi pāri smalkā grants, pa kuru pastaiga ar basām kājām ir līdzīga kā Vidzemes jūrmalā rupjajās smiltīs.
- Vissmalkākā priežu mizu mulča. Šī gan ir vienīgā sastāvdaļa, kas mājās nebija. Bet Depo viens 50L maiss maksā ap 1.5 EUR, tad nu puse no tā tika izmantota šī posma izveidei. Šis posms pēdām ir gluži kā maigs skrubītis.
- Nepļauts baltais āboliņš. Es dārzā sēju visur nevis parastās zāles sēklas, bet maisu tās kopā ar balto āboliņu, jo tas ļoti dzīvelīgi izēd no vietas priežu meža pamatsaimnieku - sūnas. Nu jau mans mauriņš, kura kopšanā tiek izmantots tikai pļāvējs un grābeklis, pārvērties par ļoti mīkstu piemājas priežu meža mauriņu. Un Eduards pastaigājis pa pāris nedēļas nepļautu āboliņu, novērtēja tā mīkstumu. Tā arī tapa vismīkstākais nobeidzošais takas posms - baltais āboliņš. Vēl gan nav saaudzis, bet tas ir tikai laika jautājums.
Apkārt takai gar ārpusi izveidojām betonētu akmeņu maliņu, kas kalpo kā spēļu laukuma vispārējā mala. Tā arī tapa ļoti vienkārši, ar lāpstu apmēram 7-10cm dziļumā noņēmu velēnu tādā renē ap visu spēļu laukuma teritoriju. Vīrs maisīja betonu un lēja renē, bet es un Eduards likām akmentiņus vietās. Pāris dienas cietēja un gatavs!
Takas posmu atdalīšanai izmantoti vienkārši lielāki akmeņi, kuri nedaudz ierakti zemē ar spicākajiem galiem, lai nekustas no vietas. Arī iekšmalu veido šādi pati nostiprināti (varētu teikt, ka nenostiprināti) akmeņi.
Nu re, tāda mums pašiem sava baskāju taka, kurā bērniem izjust dažādas sajūtas uz savām pēdām. Eduards taku izstaigājis jau desmitiem reižu, Agnese izrāpojusi pāris reizes un nogaršojusi visus tās posmus :)
Un tagad Eduards tirgo biļetes takas apmeklētājiem, lai par iegūto naudu pirktu tēju un gaļu, nu tā viņš pats saka. Domāju, ka tēja un gaļa beigu beigās pārvērtīsies par paša nopelnītiem saldumiem :)
